Kaut gan lielākā sabiedrības daļa zina par partizāniem, kas darbojušies pēc 2.pasaules kara, tikai nedaudzi ir dzirdējuši par partizāniem, kas cīnījās brīvības cīņu laikā. Taču arī šie partizāni ir atceres vērti un sniedz vēstījumu par cilvēku drosmi un pašdarbības spējām. Mans mērķis ir sniegt nelielu artavu, lai kliedētu neziņu par tiem vīriem, kurus tai laikā pazina teju tikai ar vārdu „zaļie".

1918.gada beigās Latvijas teritorijā ienāca lielinieku spēki un ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, neskaitot vienīgi mazu gabalu pie jūras. Iedzīvotāji latviešu strēlniekus sagaidīja ar sajūsmu un cerībām uz labāku nākotni. Taču šīs cerības nepiepildījās un iedzīvotāji vīlās. Gaidītā miera vietā turpinājās karš. 1919.gadā tika veiktas vairākas mobilizācijas, kas ievērojami palielināja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) armijas lielumu. Nenotika cerētās pārmaiņas laukos. Tā vietā, lai sadalītu muižnieku zemi zemniekiem, visa zeme tika nacionalizēta un iepriekšējiem izmantotājiem atstāta 1 gada nomā. Kā jutās tie, kuri savu zemi bija izpirkuši un ilgus gadus maksāja kredītus? Muižas turklāt tika pasludinātas par valsts saimniecībām un zemnieki tajās nodarbināti kā algoti strādnieki. Sākās represijas pret tiem, kurus vara uzskatīja par revolūcijas ienaidniekiem. Revolucionārajos tribunālos tiesa tika spriesta pēc „revolucionārās sirdsapziņas". Regulārās rekvizīcijas laukos nokaitināja iedzīvotājus. Lielinieku vara zaudēja to uzticību, kas tai sākumā bija.

Jau sākot ar pirmajiem 1919.gada mēnešiem dažādās Latvijas vietās vīrieši sāka slēpties, līdzi sev ņemot ieroci, ja tāds bija atrodams. Sākotnēji slēpās pa vienam, taču drīz vien sāka organizēties arī pulciņos. Viņi nereti padzina varas vīrus, kas nāca rekvizēt inventāru vai kādu apcietināt. Notika uzbrukumi vietējām izpildu komitejām, padzenot tās. Reizēm uzbruka arī karaspēka daļām vai cauri braucošiem vezumniekiem. Kad pēc Rīgas krišanas 1919.gada 22.maijā lielinieki strauji atkāpās uz Latgali, partizāni viņus pavadīja ar šāvieniem. Viņi dezorganizēja karaspēka vienības un vezumus, novērsa laupīšanas. Atkāpšanās laikā dezertēja lielākā daļa LSPR armijas. Limbažos 4 šādi dezertieri pilsētās centrā atbruņojuši vairākus miličus, pie tam sakot, ka pilsēta ir „balto" spēku aplenkta. Atbruņotie ar citiem miličiem paslēpušies pilsētas ieroču noliktavā. Tikmēr šie 4 vīri ieņēmuši vietējo muižu un ļāvuši sievām paņemt tām rekvizētos lopus. Paši pēc tam ar visiem ieročiem pazuduši. Bebrenes muižā Sēlijā apcietinātais partizāns P.Īvāns pierunājis savus sargus viņu atbrīvot un kopā iet mežā. Nākamajā dienā ar šiem pašiem 14 sargiem šo muižu ieņēmuši. Tās ir liecības par vispārējo noskaņojumu tā laika „sarkano" spēkos.

Par partizānu darbības plašumu vēl traucē spriest neapzināti avoti, taču pazīstamākās partizānu grupas ir Veckalniņa partizāni, Augškurzemes partizāni, Malienas partizāni un Balvu (Latgales) partizāni. Vidzemes austrumos darbojās Artūra Veckalniņa organizētā partizānu grupa. Veckalniņa partizāni 10.maijā uzbrūk Mēdzulas muižai, atbrīvojot ap 70 tur ieslodzīto. Sekmīga diversija vērta šo kauju par labu 18 partizāniem, nevis 200 vīru lielajam garnizonam.14.maijā Veckalniņa partizāni ieņēma Cēsu cietumu, atbrīvojot ap 200 ieslodzīto. Augškurzemes partizānus apvienoja virsleitnants Jānis Indāns. Malienas partizānus sākuši organizēt no Krievijas atgriezušies brāļi Arnolds un Jūlijs Dzirkaļi, apzinot vietējos kaimiņus pretpadomju darbībai. Latgalē partizānu vienību apvienošanu uzņēmās Balvu tirdzniecības skolas skolotājs Jānis Vīndedzis.

Partizānu darbība parādīja, ka iedzīvotāju pašdarbība un iniciatīvas uzņemšanās spēj radīt būtiskus traucējumus lielinieku varai. Šie cilvēki ne tikai novērsa zaudējumus saviem pagastiem, bet arī grāva lielinieku varu kopumā. Latgalē un Sēlijā šie partizāni kļuva par jaunās frontes veidotājiem, drīz vien izaugot par vērā ņemamu spēku. Viņu izaugsme mazināja atkarību no mūsu kaimiņvalstu, Igaunijas un Lietuvas spēkiem. Vēl 1919.gadā partizānu vienības tika iekļautas citās karaspēka daļās, izņēmums ir vienīgi Latgales partizāņu pulks, kas tikai 1922. 1. aprīlī tika pārformēts, to iekļaujot 9. Rēzeknes pulkā.

Izmantotā literatūra:

Boruks, A. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā. Jelgava: Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2003. 717 lpp.

Erss, Ā. Vidzeme brīvības cīņās. [Rīga] : Pagalms, 1935. 255 lpp.

Latgales partizāņu pulks: dokumenti un atmiņas. [Balvi: b.i.], 1993. 208 lpp.

Latvijas armijas vienību pēctecība. Pieejams: http://uniformologija.lv/faili/atteli/visadi/shema.gif

Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. I. Rīga: Austrālijas latviešu balva Jaunsargiem, 2005. 305 lpp.

Vārpa, I. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga. Rīga: Nordik, 2008. 687 lpp.

Veltījums Augškurzemes partizānu pulka dibināšanai 1919. gadā. Asare: Asares pagasta Vēstures centrs, 2004. 15 lpp.