„Mans zemes mūžs ir īss - es nāku no bezgalības, no kosmiskās nakts. Bet visa kārtotājs Dievs nakti sāka sadalīt galaktikās. Es iekļuvu Piena ceļā, kur pašā maliņā rosījās Saule un plānoja, cik planētu laist pasaulē. Kāda dzīvības dzirksts uzlādēts kosmisks puteklis, es piepulcējos citiem tādiem pašiem, un mēs liktenīgi nolaidāmies uz Zemes, kas jau bija dziļi atvilgusi no sārtā karstuma. Mēs te kā minerāli atpūtāmies no garā ceļa. (..) 

Brīvai tautai ir vajadzīgs spēks. Garaspēks un karaspēks. Spēks ir tikums.Veļu atcere ir garaspēks, karaspēku veido dzīvie. Senču dzīvesziņa ir garaspēka nodošana karaspēkam. Dzīvesziņa ir tautas dzīvo un aizgājušo satikšanās. Dzīvesziņas turēšana ir tautas vienotība. Bez dzīvesziņas nav cīnītāju, jo nav par ko cīnīties. Bez cīņas nav dzīves ziņas, jo nav kam un kur dzīvi zināt.

Nākamajā mēnesī augustā, kā katru gadu, vairāki tūkstoši cilvēku Latvijā un arī no citām valstīm dosies svētceļojumā uz Aglonu. Tur tie piedalīsies vienā no lielākajiem kristiešu pasākumiem Latvijā.

Pirmkārt, tāpēc, ka par aizgājējiem tikai labu vai neko. Bet tas pat nav galvenais.
Šī saeima man patīk ar to, ka ir daudz patiesāka un reālistiskāka par nākamo. Kādā nozīmē? Tādā, ka atspoguļo mūsu zemītes elektorāta (līdz tautai jāpaaugas vēl) mērķus un apziņas apvāršņus. Vērtības un izpratnes līmeni. Šajā saeimā mums ir gan tādi, kas neprot latviski un ar kūtsmēsliem savulaik Kalpaka pieminekli apbēruši, gan SVF marionetes un seksuāli dezorientēto lobisti. Ir mums vesela varza balsošanas mašīnu operatoru, kas iebīdīti parlamentā ar milzīgu kampaņu palīdzību. Ir daži bāleliņi, kas pa laikam cenšas atgādināt, ka Latvijas vārds ir cēlies no vārda "latvieši", un ka tas varētu nozīmēt, ka latviešu intereses arī reizēm jāņem vērā. 

Dievturība – vairāk dzīvesziņa nekā ticība

"Uzrakstiet arī par Ernestu Brastiņu un viņa dievturību kā latvisko reliģiju," tā aicināja mūsu lasītāja liepājniece Biruta.

Pēc Reliģisko organizāciju reģistra ziņām, Latvijā 2009. gadā dievturu draudzēs bija 567 savieši. Taču Latviešu dievturu sadraudzes dižvadonis Valdis Celms uzskata, ka tās ietekme ir lielāka: "Kas tad Dziesmu svētkos sanāk kopā, kas ir tie tūkstoši, kuri dzied un dejo? Tie, kam tuvas latviskās vērtības!"

Bieži presē parādās raksti, kur latvieši tiek vainoti patriotisma trūkumā pret savu valsti. Tiek minēta gan draugu būšana un korupcija augstākajos mūsu valsts varas gaiteņos, gan ierindas pilsoņu nevēlēšanās maksāt nodokļus un došanās projām no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Bet, kas tad ir patriotisms pret savu valsti un tautu? Patriotisms – tā ir gatavība ziedot un ziedoties šīs valsts vai tautas labā. Tā ir gatavība valsts vai tautas intereses stādīt augstāk par savām personīgajām interesēm un vajadzībām. Patriotisms – tā ir konkrēta rīcība un konkrēti darbi.

Dr. philos. Juozs Girņus dzimis Lietuvā 1915.gadā. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās, dzīvo ASV, ir viens no trim Lietuvas Enciklopēdijas autoriem, sarakstījis vairākas grāmatas par tautiskuma nozīmi un problēmām. Latviešu apgāds “Akadēmiskā dzīve” 1963. gadā izdeva Juoza Girņus darba “Tauta un uzticība tautai” latvisko tulkojumu, kurā plaši apskatīts jautājums par uzticību savai tautai. Piedāvāju ieskatu dažās Juoza Girņus atziņās. Raksts sagatavots pirms 10 – 15 gadiem, kad arī bija publicēts patriotiskā presē.

Ziemassvētki latviešiem un citām indoeiropiešu tautām ir ne tikai stāvoklis dabā, bet arī sens reliģisks simbols. Baltu reliģija balstījās uz pasaules vienotu uztveri, tāpēc dabā novērotās likumsakarības (principi) tika attiecināti arī uz norisēm atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Tieši vienotu principu meklējumi visās dzīves jomās baltiem ļāva radīt reliģiju (dievestību), kas joprojām neapzināti ir visas eiropeiskās civilizācijas pamatā, veidojot tās garīgo kodolu.

Sen nebiju saskāries ar situāciju, kad kāda medija vadība iziet uz prastu mutes aizbāšanas taktiku. Runa ir par diskusiju 30.novembrī, kuru rīkoja laikraksts "Diena" savā "viesistabā". Temats jocīgs - "Vai ES sagraus eiroskepse?" Tiku uzaicināts diskutēt ar Imantu Lieģi, kurš vada Eiropas lietu komisiju Saeimā. 

Pāris stundu pirms diskusijas vēl saņēmu žurnālistes e-pastu, kurā teikts, ka diskusiju varēs vērot tiešraidē. Tomēr izrādījās, ka tiešraide šim pasākumam "nespīd", gluži tāpat kā nebija lemts piedzīvot arī kādu dažu teikumu raksta galu par tur runāto. 

Tieši pirms 6 gadiem naktī no 25. uz 26. novembri mūžībā aizgāja latviešu patriots, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Eduards Berklavs. Pieminot Berklavu, publicējam īsu ieskatu viņa dzīves gājumā. Eduards Berklavs (dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 2004. gada 25. novembrī) bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis - viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Novembris ir mēnesis, kas paiet valsts svētku noskaņā. 11. novembrī pieminēsim drosmīgos latviešu karavīrus, kuri izcīnīja Latvijas brīvību, un 18. novembrī svinēsim tās 92. dzimšanas dienu. Daudziem svētku sajūta mijas ar rūgtumu, jo, šķiet, neatkarīgā valsts sagādā vairāk vilšanos nekā prieka. Citi gadu no gada šausminās par to, ka jaunākā paaudze joprojām nezina, kas tad īsti notika 1918. gada novembrī. Tāpēc varbūt kādu pārsteigs, ka ir arī jaunieši, kuriem šīs dienas nozīmē vairāk nekā tikai datumu kalendārā, kuri tic Latvijas tautas nākotnei un ir apņēmības pilni par to rūpēties. Par to, ko dzimtenes mīlestība nozīmē viņiem, runāju ar jauniešiem no Latviešu Nacionālistu kluba (LNK) Limbažu nodaļas - Laimu ROMBERGU, Aleksi OZOLIŅU un Barbaru OZOLIŅU.

No sirds izsaku atbalstu Ģirtam Valdim Kristovskim šajā nepelnītajā un zemiskajā uzbrukumā. Arī par to, ka viņš vienmēr ir lojāli izturējies pret mūsu tiesībām uz savu viedokli, bieži tam nepiekrītot.

19 gadus vecais Matīss Gricmanis uzvarējis Latvijas televīzijas spēlē "Es varu būt premjerministrs!". Viņu divreiz gandrīz izbalsoja, taču pēc "premjera amatu kandidātu" diskusijas pie Jāņa Dombura viņš jau bija līderos un ar savu improvizēto Jaungada uzrunu, kurā aicināja visus "dzīvot ar iedvesmu par Latviju", spēlē triumfēja.

Politiski aktīvs Matīss ir jau vairākus gadus – vada Latviešu nacionālistu kluba Talsu nodaļu, saņēmis piedāvājumu kļūt par deputāta palīgu "Visu Latvijai"/"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijā. Šonedēļ noskaidrojies, ka viņš būs Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgs.

Gribu izteikt savu sašutumu par Andra Anša Špata kunga rakstīto Dienā, 5 oktobrī:

http://diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/cilveki-attopieties-2010-10-05-1

 Rakstu no Francijas, kur mana ģimene nokļuva, lai 1944.gadā  izmuktu no Sibīrijā  paredzētās mājvietas, ko mums bija izlēmusi piešķirt padomju vara un tās atbalstītāji Latvijā, lai gan tēvs nebija ne zinātnieks, ne ģenētiķis, bet viekārši  lauksaimnieks. Visu mūžu būšu vecākiem un Francijai pateicīga par šeit iegūto izglītību un dzīves pieredzi. Tā tad zinu,  kurš kuru un kāpēc nosūtīja uz Sibīriju 1941., 1944. un 1949. gadā.

Šķiet neviens neapšaubīs naudas lielo lomu politikā. Tomēr ne visi mēdz atzīt kapitāla piederības izšķirošo ietekmi uz valsts attīstību, kaut gan arī šeit sakarība ir acīmredzama. Nauda ir enerģija, ko īpašnieks virza sev vēlamo rezultātu sasniegšanai. Ja Latvijā kapitāls pieder ārvalstniekiem, kolonistiem un vietējiem zagļiem, ko lepni dēvē par oligarhiem, tad nav jābrīnās, ka valsts novesta strupceļā.

Latvijas valstij nav resursu, lai veiktu visu pilsoņu īpašumu izcelsmes pārbaudi, turklāt tas arī nebūtu lietderīgi.